Kad Uldis ierosināja doties atvaļinājumā kopā, es samulsu. Mēs tikāmies tikai četrus mēnešus. Kopīgs brauciens ir nopietns solis. Maz kas var iznākt virspusē
Maz kas var iznākt virspusē, pavadot kopā ar cilvēku divdesmit četras stundas diennaktī veselu nedēļu. Bet Uldis uzstāja:
— Pārbaudīsim mūsu attiecību izturību. Ja izturēsim nedēļu kopā — tātad viss ir nopietni.
Man ir četrdesmit četri gadi, viņam četrdesmit divi. Abi šķīrušies, abi pieauguši. Es padomāju: kāpēc ne? Paņēmu atvaļinājumu, nopirkām ceļazīmes uz Antāliju. “Viss iekļauts”, laba viesnīca, jūra, saule. Aizlidojām sestdienas rītā. Pirmdienas vakarā es sēdēju lidostā un gaidīju reisu mājup. Viena. Uldis palika viesnīcā. Es nobloķēju viņa numuru jau taksometrā.
Pirmā diena: kad sāc pamanīt dīvainības
Atbraucām pa dienu, iekārtojāmies viesnīcā. Numurs labs, skats uz jūru, viss tīrs. Es ierosināju:
— Pārģērbsimies un iesim uz pludmali?
Uldis pamāja ar galvu. Es pārģērbos peldkostīmā, uzmetu pareo. Izgāju no vannas istabas. Uldis stāvēja pie spoguļa un pētīja sevi.
— Kā tev šķiet, vai man piestāv iedegums? — viņš pajautāja.
— Tu vēl neesi nosauļojies.
— Nu, kad nosauļošos. Domā, izskatīšos jaunāks?
Es paraustīju plecus:
— Droši vien.
Mēs nokāpām pludmalē. Uldis izklāja dvieli, novilka kreklu. Apgūlās uz vēdera, izvilka telefonu.
— Nobildē mani, — viņš teica.
— Kāpēc?
— Nu, piemiņai. Nobildē skaisti, lai redzētu jūru.
Es nofotografēju. Viņš paskatījās ekrānā, neapmierināti sašķobījās:
— Nē, nav tas. Davai vēlreiz. Tikai bildē leņķī, lai pleci izskatītos platāki.
Es uztaisīju vēl vienu fotogrāfiju. Pēc tam vēl trīs. Uldis pārlasīja, izvēlējās labāko. Atrada, sāka apstrādāt foto redaktorā. Divdesmit minūtes viņš rediģēja fotogrāfiju pludmalē. Es apgūlos blakus, aizvēru acis. Domāju: nu, vīriešiem arī var patikt fotografēties. Tas taču ir normāli.
Otrā diena: kad saproti problēmas mērogu
No rīta mēs paēdām brokastis un devāmies uz pludmali. Uldis nesa līdzi telefonu, selfiju kātu un kaut kādu gaismas gredzenu.
— Kam tas vajadzīgs? — es pajautāju.
— Bildēm. Gribu iepostot skaistus kadrus.
Pludmalē viņš izvēlējās vietu. Ne tur, kur ērti. Bet tur, kur bija skaists fons fotogrāfijām.
Nākamo stundu viņš taisīja selfijus (pašbildes burtiski tulkojot). Dažādās pozās, ar dažādiem rakursiem, ar jūru fonā, ar palmām, ar kokteili rokā.
— Irēna, nobildē mani, lūdzu, — viņš palūdza desmito reizi.
— Uldi, varbūt pietiks? Davai vienkārši atpūtīsimies?
— Vēl pāris kadru. Skaties, re, tā vieta — ideāla bildei.
Viņš piecēlās, aizgāja līdz ūdens malai. Nostājās pozā kā modelis. Es nofotografēju.
— Vēlreiz. Tikai tagad es profilā.
Vēlreiz.
— Bet tagad es ieiešu ūdenī līdz ceļiem, bet tu bildē no apakšas, lai es izskatītos garāks.
Es jutos nevis kā meitene atvaļinājumā, bet kā personīgais fotogrāfs. Pēc tam Uldis stundu apstrādāja fotogrāfijas. Uzlika filtrus, ievilka vēderu, balināja zobus. Lika “Instagramā” pa vienai ar skaistiem parakstiem.
— Skaties, jau divdesmit laiku! — viņš priecājās.
Es gulēju blakus un domāju: varbūt tas ir vienkārši hobijs? Varbūt viņam patīk? Bet vakarā kļuva sliktāk.
Otrā diena, vakars: kad pacietība beidzas
Mēs gājām vakariņās. Uldis apģērbās kā uz modes skati: balts krekls, ķēdīte, ieveidoti mati. Smaržas litriem.
Restorānā viņš vispirms izvilka telefonu:
— Nobildēsimies kopā.
Mēs nofotografējāmies. Uldis paskatījās uz foto, sarauca pieri:
— Nē, davai vēlreiz. Es te neesmu īpaši labi sanācis.
Vēlreiz. Vēl. Vēl.
— Viss, pietiek, — es teicu. — Ejam ēst.
Uldis neklausījās. Turpināja bildēt. Ēdienu, dzērienus, saulrietu, mani.
— Uldi, tu ēdīsi vai bildēsi?
— Tūlīt, tūlīt. Tikai saulrietu nobildēšu, kamēr skaists.
Viņš piecēlās, aizgāja līdz terases malai. Fotografēja desmit minūtes. Atgriezās, kad ēdiens jau bija atdzisis.
Vakariņu laikā viņš nepārtraukti skatījās telefonā. Pārbaudīja laikus, atbildēja uz komentāriem, skatījās, ko liek citi.
— Skaties, Sandris arī ir Turcijā! — viņš man rādīja svešas bildes. — Viņam ir krutāka viesnīca. Rīt vajag atrast skaistu vietu, uztaisīt krutāku bildi.
Viņš neatpūtās. Viņš radīja saturu sociālajiem tīkliem.
Trešā diena, rīts: pēdējais piliens
Trešajā dienā Uldis pamodās sešos no rīta:
— Celies, iesim bildēties saullēktā. Tur ir ideāla gaisma.
— Uldi, es gribu gulēt.
— Nu davai, tas taču ir skaisti! Tādi kadri sanāks!
Es atteicos. Uldis apvainojās, aizgāja viens. Atgriezās pēc stundas ar simts fotogrāfijām. Paēdām brokastis. Uldis nofotografēja brokastis no visām pusēm. Aizgājām uz pludmali. Viņš atkal sāka meklēt vietu bildei. Atrada. Novilka kreklu.
— Irēna, uztaisām pāru bildes.
Es biju nogurusi:
— Uldi, davai vienkārši pagulēsim, pasauļosimies?
— Bet bilžu taču nav normālu.
— Tev ir trīs simti fotogrāfiju.
— Bet pāra bilžu nav. Cilvēki padomās, ka es atpūšos viens.
Re, kur tas bija. Tas galvenais. Nevis atpūsties. Nevis pavadīt laiku ar mani. Bet parādīt “Instagramā”, ka viņš nav viens. Es paskatījos uz viņu. Uz viņa ideāli ieveidotajiem matiem. Uz uztrenēto, bet mūžīgi sasprindzināto vēderu. Uz telefonu rokā, kuru viņš neizlaida ne uz minūti. Un sapratu: man tas nav pieņemami. Varbūt kādai citai ir, bet man ta nav atpūta, tas ir kāds publisks ceļojums un izrādīšanās.
Trešā diena, diena: kad pieņem lēmumu
Es teicu:
— Uldi, es braucu prom.
Viņš atrāva skatienu no telefona:
— Uz kurieni?
— Mājās. Es vairs negribu šeit būt.
— Kas notika?
— Tu notiki. Pareizāk sakot, tava atkarība no sociālajiem tīkliem.
Viņš nesaprata:
— Kāda atkarība? Es vienkārši fotografējos.
— Tu nefotografējies. Tu dzīvo fotogrāfiju dēļ. Tu neredzi jūru, saulrietu, mani. Tu redzi tikai to, kā tas izskatīsies “Instagramā”.
—Tu pārspīlē.
— Nē. Vakar vakariņās tu pārbaudīji telefonu septiņpadsmit reizes. Es skaitīju. Tu vairāk skatījies ekrānā nekā uz mani.
Viņš mēģināja taisnoties:
— Bet tas taču ir normāli. Visi tā dara.
— Varbūt visi. Bet es negribu būt ar cilvēku, kurš filmē saturu tā vietā, lai dzīvotu.
Es piecēlos, aizgāju uz numuru, savācu mantas. Izsaucu taksometru, aizbraucu uz lidostu. Nopirku biļeti uz tuvāko reisu — pēc piecām stundām. Uldis rakstīja ziņas: “Tu nopietni to dēļ bildēm? “Vai tad bilžu dēļ var pamest atvaļinājumu?”, “Biļetes pazudīs”. Es neatbildēju. Vienkārši sēdēju lidostā un gaidīju izlidošanu.
Manas atziņas un ko es sapratu
Ielidoju mājās naktī. Apgūlos gulēt savā gultā. Pamodos viena. Un jutu atvieglojumu. Tāpēc, ka sapratu: es negribu būt ar cilvēku, kuram “laiki” ir svarīgāki par dzīvu saziņu. Uldis nav slikts. Viņš vienkārši ir apsēsts ar to Instagramu. Atkarīgs no atzinības sociālajos tīklos. No laikiem, komentāriem, sekotājiem. Viņam svarīgāk ir parādīt, ka viņš atpūšas, nekā patiesībā atpūsties.
Bet man vajag cilvēku, kurš prot dzīvot šeit un tagad. Kurš redz saulrietu ar acīm, nevis caur telefona ekrānu. Kurš skatās uz mani, nevis pārbauda, cik laiku savākusi viņa fotogrāfija. Varbūt esmu vecmodīga. Varbūt visi tā dzīvo tagad. Bet man tāda dzīve nav vajadzīga. Labāk viena, nekā ar cilvēku, kurš filmē saturu tā vietā, lai dzīvotu. Sievietes, vai esat satikušas vīriešus, kuri ir atkarīgi no sociālajiem tīkliem?
Vīrieši, cik bieži jūs pārbaudāt telefonu randiņos? Godīgi: vai tas ir normāli — pastāvīgi fotografēt atvaļinājumu “Instagramam”?
***
Bet varbūt varone ir pārāk prasīga un nesaprot mūsdienu realitāti? No malas raugoties, varētu šķist, ka Irēnas rīcība ir impulsīva, tomēr tā ir dziļi pamatota. Šeit nav runa tikai par dažām bildēm, bet gan par prioritātēm. Ja cilvēks nespēj nolikt telefonu pat kopīgu vakariņu laikā, viņš sūta skaidru signālu: “Svešinieku uzmanība man ir svarīgāka par tavu klātbūtni.” Lūk, dažas pārdomas, ko šis stāsts raisa:
Validācijas lamatas: Uldis (un daudzi citi) ir iekritis lamatās, kur pašsajūta ir atkarīga no svešinieku “patīk”. Tas rada pastāvīgu trauksmi – ja nav jauna satura, viņš it kā vairs neeksistē.
Emocionālā vientulība divatā: Nav nekā vientulīgāka par sēdēšanu blakus cilvēkam, kura prāts atrodas citā dimensijā (ekrānā). Irēna saprata, ka viņa šajā ceļojumā ir tikai “statīvs” vai “aksesuārs” Ulda sociālajam profilam.
Cieņa pret laiku: Atvaļinājums ir resurss, ko mēs tērējam, lai atjaunotos. Ja atvaļinājums kļūst par darbu (satura veidošanu), tad pazūd tā jēga.
Nobeiguma secinājums. Mūsdienās spēja būt “šeit un tagad” kļūst par luksusa preci. Reizēm ir vērts atstāt telefonu viesnīcas numuriņā, lai patiešām sajustu jūras sāli uz ādas un dzirdētu, ko mīļotais cilvēks mēģina pateikt bez vārdiem. Irēnas lēmums bija skarbs, bet tas bija solis pretī viņas pašas brīvībai un cieņai pret savu laiku.
